Jūnijs
2008
Pusceļā uz 21.gadsimta līmeni0
Lietišķā Diena 26.maijs 2008
Atšķirībā no iepriekšējiem šis un, iespējams, arī nākamais daudznozaru SIA Sabiedrība Mārupe būs izdzīvošanas gads, kā dēļ uz laiku varētu nākties iesaldēt attīstības plānus, intervijā LD atklāj uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Modris Spuģis
Teksts: Elizabete Rutule
„Apgrozījums turpinās augt un pārsniegs 6 miljonus latu, bet par peļņu negribu runāt,” par šā gada izaugsmes plāniem atturīgs ir Latvijā plašāk ar tomātu un gurķu audzēšanu zināmās SIA Sabiedrība Mārupe (Mārupe) vadītājs. Pēc viņa teiktā, daudznozaru uzņēmumam, kas iepriekšējos gados audzis par 10-20%, šis un varbūt arī vēl nākamais būs izdzīvošanas gads tāpat kā daudziem dārzeņu audzētājiem un piena ražotājiem. „Lielāka peļņa varbūt būs tiem, kam pamatā ir graudi, zirgi, alus, piemēram, agrofirmai Tērvete. Savukārt tie, kas nodarbojas ar piena lopkopību, gurķiem un tomātiem, atbildēs līdzīgi – mums ir galvenais izdzīvot,” nosaka Mārupes galva. Latvijas ekonomikas tempu lejupslīdes un zūdošās cilvēku pirktspējas laikā uzņēmums varētu apturēt iecerētos attīstības plānus, bet ne no tiem atteikties. Tie, pēc M.Spuģa teiktā, joprojām ir aktuāli 21.gadsimta līmeņa sasniegšanai – līdz tam uzņēmums pašlaik ir pusceļā.
Kolhoza bāze
Mārupe ir agrofirmas, bet pirms tam kolhoza ar tādu pašu nosaukumu saistību un aktīvu pārņēmējs. Turklāt, tas esot viens no retajiem uzņēmumiem, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tikpat kā netika sadalīts, privatizējot pa daļām. „Varbūt tie, kas vadīja un joprojām vada sabiedrību, nebija tik ieinteresēti saimniecību detaļās privatizēt, aizvilkt uz sāniem. To būtu arī diezgan grūti izdarīt ar 2500 īpašniekiem. Tagad to ir ap 300,” saka M.Spuģis.
Sākotnēji 1948.gadā dibinātais Mārupes kolhozs nodarbojās ar piena un gaļas ražošanu, bet 60-70 gados tas pamazām pārtapa par daudznozaru saimniecību, jo sāka audzēt ūdeles, nodarboties ar kokapstrādi, audzēt puķes, tomātus un gurķus u.c. Taču ne ar gurķiem un tomātiem, bet ar ūdeļu audzēšanu un kokapstrādi Mārupe kļuva slavena visā Latvijā, zina teikt M.Spuģis. Mārupes tomāts un gurķis, kas šodien ir pazīstamākie uzņēmuma produkti, sākotnēji veidoja nelielu īpatsvaru kopējā apgrozījumā – turklāt šo dārzeņu audzēšanu uzņēmums nopietnāk sāka attīstīt tad, kad privatizācijas sākumposmā tika sadalītas, likvidētas citas tomātu un gurķu Latvijas audzētavas vai arī atsevišķi to atzari.
No nerentablajiem atsakās
Tomātu un gurķu loma Mārupes kopēja biznesā laika gaitā nemitīgi ir pieaugusi un šobrīd ieņēmumi no šiem dārzeņiem veido teju pusi kopējā kompānijas apgrozījumā. Vēl būtiska no kolhoza laikā sāktajiem biznesiem joprojām ir piena ražošana, laukaugu un ūdeļu audzēšana. Savukārt no vistu audzēšanas uzņēmums atteicās privatizācijas laikā, puķu audzēšanu tas meta pie malas Krievijas krīzē, bet cūkkopībai teiktas atvadas pērn pēc cilvēku protestiem par smirdoņu, kas nāca no cūku kūts, kā arī ilgstoši zemajām cūkgaļas iepirkuma cenām.
Savukārt kokapstrādi – konkrēti logu un durvju ražošanu - pērn pēc likvidācijas atjaunojis, iegādājoties modernas tehnoloģijas. Straujā celtniecības buma dēļ uzņēmums pirms tam arī nopirka citu tehniku, lai sniegtu ar būvniecību saistītus transporta pakalpojumus. Salīdzinoši jauna Mārupes nodarbe ir arī elektrības ražošana no dabasgāzes – paša vajadzībām un pārdošanai Latvenergo. „Manuprāt, ir pareizi diversificēt – no vienas jomas ienākumus gūstam ziemā, no citas vasarā. No vienas var ņemt, otrā – ieguldīt,” ieguvumus no uzņēmējdarbības dažādās sfērās uzskaita M.Spuģis. Muskuļu audzēšanai palīdzējuši arī ieņēmumi no zemes pārdošanas Mārupē – vietās, kur lauksaimnieciskā darbība ir nerentabla.
Visam nauda nepietiek
Tiesa, uzņēmējdarbībai daudzās sfērās ir arī savi mīnusi – resursi ir tik, cik ir, un visu jomu vienmērīgai attīstībai nauda nepietiek. „Siltumnīcām visām varbūt vajadzēja būt jaunām un ar mākslīgo apgaismojumu. Tas prasa daudz resursu, kas ar laiku atmaksājas,” mākslīgā apgaismojuma nozīmi turpmākajā attīstībā akcentē uzņēmuma galva. Tas Mārupei ļautu aizņemt šobrīd Latvijā brīvo vietējo tomātu un gurķu nišu ziemas periodā, kad šos dārzeņus pašmājās neviens neaudzē. Šāda apgaismojuma nepieciešamību īpaši pierādīja šis gads – saules starojums šopavasar noteiktajā laikā bija daudzkārt mazāks nekā citus gadus, ražas iekavējās, arī ieņēmumi, bet par siltumnīcu platību apkuri ir jāmaksā daudz vairāk nekā pērn. „Šogad stingri jādomā, ko darīt nākamgad. Tā, kā strādājām līdz šim, tā vairs nevar. Ne tikai mēs, bet visā Eiropā, kad energoresursu cenas nebija augstas, darīja nepareizi. Tagad pieeju radikāli maina – pāriet uz mākslīgo apgaismojumu,” saka M.Spuģis. Tas ļautu samazināt pašizmaksu un celt ražīgumu, piemēram, Piemēram, Somijas audzētavās ar šādu apgaismojumu no viena kvadrātmetra novācot 120 kilogramus gurķu, kamēr Mārupē - divreiz mazāk.
„Esam nokavējuši arī ar ūdelēm - esam vien nesen nomainījuši padomju ganāmpulku pret Skandināvijas ūdelēm. Mēs esam pusceļā – zvēri nomainīti, otrs – vajag radīt vajadzīgos apstākļus un labāk apgūt šo zvēru audzēšanu,” atzīst M.Spuģis.
Noturēties virs ūdens
Ar attīstības plāniem gan vajadzēs piebremzēt, jo šis un, iespējams, arī nākamais Mārupei būs nopietnu pārbaudījumu un izdzīvošanas gads. Cilvēki, pēc M.Spuģa teiktā, augošās dzīves dārdzības dēļ vairs nav gatavi maksāt par dārzeņiem augstāku cenu. „Tad vienkārši nepērk. Kas mums atliek? Protams, nolaist cenu,” saka M.Spuģis. Tomātu un gurķu cena, pēc viņa teiktā, gada laikā kāpusi par 4%, kamēr minerālmēsli, dīzeļdegviela, bet īpaši – energoresursi sadārdzinājušies daudz ievērojamāk. Cena samazinās un vasarā vēl vairāk tā saruks arī pienam - to piena kombināti zūdošā pieprasījuma dēļ pēc piena produktiem pasaulē vairs tik daudz nepērk. „Daudzi piena ražotāji likvidēsies, bet tie, kas izdzīvos, acīmredzot pastāvēs arī turpmāk,” nosaka M.Spuģis, paužot pārliecību, ka tostarp būs arī Mārupe.