24
Aprīlis
2009
SIA «Sabiedrība Mārupe» ne tikai apdrošina veselību saviem darbiniekiem, bet arī organizē izbraukuma obligātās veselības pārbaudes, kuras veic dažādu slimību speciālisti. Darba vietā atbraukušo mediķu pakalpojumus šoreiz izmantoja 56 darbinieki, kuri nebija paspējuši veikt obligāto veselības pārbaudi lauksaimniekiem mierīgākajā sezonā – ziemā. Attēlā redzamā rinda izveidojusies pie mobilā fluorogrāfa administratīvās ēkas iekšpagalmā. Bet divas nedēļas iepriekš saimniecības speciālistiem savus kabinetus uz vairākām stundām nācās aizdot dažādu specialitāšu mediķiem, tai skaitā arī arodārstam.
Ievietots zem sadaļas: Jaunumi
24
Aprīlis
2009
Šogad Mārupes pagasta pavasarīgo sakopšanu ietekmēja divi faktori - ekonomiskā krīze un gaidāmās vēlēšanas. Bezdarbs jau vairākus mēnešus kā licis cilvēkiem nesmādēt pat tādu mazcenas darbu kā grāvju, ceļmalu un pameža tīrīšanu no aizaugumiem vai nevīžu izmesto atkritumu vākšanu. Piemēram, Jaunmārupes Dabas parks tika sakopts drīzi vien pēc 10.marta sniega vētras postījumiem.
Tālab pretendentiem uz publisko vietu jeb, tā teikt - priekšvēlēšanu aģitācijas placdarmu sakārtošanu lāgā neveicās. Tur vienkārši vairs nebija ko kārtot. Par to bija spiesta pārliecināties arī vairāku desmitu dalībnieku lielā vieskomanda, kas, tērpta baltos kreklos, 18. aprīlī puksten 10 sarīkoja Lielās talkas svinīgo atklāšanas parādi pie autobusu gala punkta. Pēc brīža Jaunmārupes sakārtot gribētāji bija spiesti sēsties automašīnās un kolonnā doties darāmā meklējumos.
Nopietna lieltalkošana bija iespējama vairs tikai mūsu dižpagasta piecūkotajās perifērijās un šosejmalās. Taču tur izpalika jebkāda dzīvā saikne ar potenciālajiem vēlētājiem.
SIA «Sabiedrība Mārupe» darbinieki, necenšoties «pazīmēties» citu jaunmārupiešu priekšā, sakopa cūkmeņu iecienītās ūdenskrātuves krastus pie Jaunmārupes viadukta.
Lai gan rudenī lielā dīķa apkārtni vietējie iedzīvotāji iztīrīja, tomēr dienu pirms Lielās talkas ap ūdenskrātuvi atkal bija atkritumu klājiens.
18.aprīļa rīts. Pulkstenis nedaudz pāri 8, kad kārtību ieviest dīķmalā ierodas SIA «Sabiedrība Mārupe» grāmatvedības meitenes ar pašu jaunāko paaudzi. Rīta stundas zelta vērtas, pēcpusdien atliks laika pašiverēt savās mājās.
Tepat jau arī saimniecības stiprākā daļa – vīri. Priekšplānā divi «drošībnieki»: būvinženieris un darba aizsardzības speciālists vienā personā Imants Belševics un galvenais speciālists drošības jautājumos Juris Vītols.
Pēc pāris stundām aiz talciniekiem palikušas vairs tikai akurātas zaru kaudzes
Dīķmalas sakopšanai punktu pieliek laukstrādnieki Fjodors Žaks un Dmitrijs Melkozjorovs.
SIA «Sabiedrība Mārupe» namu pārvaldnieces Irēnas Brūklenes vadībā (priekšplānā) apsaimniekojamo māju sētnieki Eleonora Šveca, Dzintra Kumpiņa un Nikolajs Ivanovs negrib pieļaut, ka teritorija pie Mazcenu alejas 7.mājas, kuras apsaimniekošanu uzņēmušies paši dzīvokļu īpašnieki, paliek kā nesakopts pleķis. Bet gods kam gods – pēc pāris stundām viņiem piebiedrojās vismaz talcinieki no 18. dzīvokļa.
SIA «Sabiedrība Mārupe» ir kādreizējā kolhoza «Mārupe» mantiniece. Jaunmārupes ciemats sāka veidoties, pateicoties vecajiem kopsaimniekiem. Viņiem pirms 35 gadiem un arī pēctečiem vēlāk nebija nekādu problēmu sakopt savu darba un dzīves vietu. Labā ziņa ir tā, ka pēc viestalcinieku palīdzības neradās vajadzība arī šajā reizē. Sliktā - ka atsevišķi plānā galdiņa urbēji ar publisku Jaunmārupes sakopšanas imitāciju Lielajai talkai radījuši šķebīgu piegaršu.
Silvijas Veckalnes teksts un foto.
Ievietots zem sadaļas: Jaunumi
24
Aprīlis
2009
Rīgas Apriņķa Avīze 21.04.09.
Vispārējā ekonomikas lejupslīde aizvien jūtamāk ietekmē arī mārupiešus – palielinās bezdarbs, tiek samazinātas algas. Tā rezultātā iedzīvotājiem aizvien grūtāk atmaksāt kredītus, sarūpēt finanses izglītībai un veselības aprūpei, mazinās viņu pirktspēja. Pieaug spriedze un nedrošība par nākotni. Kādu krīzes pārvarējuma iespēju redz pagastā otrā lielākā (aiz lidostas «Rīga») darba devēja vadītājs – SIA «Sabiedrība Mārupe» valdes priekšsēdētājs Modris Spuģis. Par to viņš stāsta RAA lasītājiem, atbildot uz žurnālistes Silvijas Veckalnes jautājumiem
-Savāds šķita iedzīvotāju apgalvojums Rīgas rajona padomes izdotajā grāmatā «Idejas labākai dzīvei Pierīgā», ka Mārupē grūti atrast darbu. Kā liecina statistika, tad pērn «Sabiedrībā Mārupe» vien strādāja ap 400 darbinieku, brīvlaikā ar termiņlīgumiem – pat 48 skolēni.
-Šobrīd arī mūsu uzņēmumā darba meklētāju ir vairāk nekā brīvu darba vietu siltumnīcās, liellopu kompleksā, piena produktu tirdzniecībā, zvēru fermā vai laukkopībā. Taču pat tagad ir strādnieki, kuri darbā spēj noturēties tikai līdz pirmajai algai. Tā ka izredzes strādāt pie mums tomēr saglabājas. Bet pirms ekonomiskās krīzes nācās būvēt pat dienesta viesnīcu, lai būtu, kur tālīnajiem strādniekiem dzīvot, bijām spiesti viņus aicināt no visas Latvijas, arī bulgārus, jo darba roku trūka.
-Kas rada tādas ekonomiskās krīzes?
-Cilvēku alkatība un vientiesīgums. Ekonomiskajām krīzēm pasaulē iemesli ir ļoti līdzīgi tiem, kuri aprakstīti, analizējot ASV Lielās depresijas sākumu 1929. gadā. Tolaik vērienīgie darījumi ar vērtspapīriem bija kļuvuši par ienesīgāko nodarbi – kāpēc gan strādāt, ražojot pievienoto vērtību, ja var spekulēt ar virtuālām vērtībām? Cilvēki aizmirsa, ka nauda ir tikai ekvivalents jeb līdzvērtīguma apliecinājums visu citu preču un pakalpojumu vērtībai. Mēdz gan sacīt, ka nauda rada naudu. Bet cik ilgi?
Arī Latvijā mēs piedalījāmiess šīs ekonomikas krīzes radīšanā – ņēmām kredītus lielos apmēros, lai pirktu un pārdotu zemes, nodarbotos ar dažāda veida būvniecību. Tas izraisīja darba spēka trūkumu un algas nepamatotu palielinājumu, neatbilstīgu darba ražīgumam. Valdība diemžēl šos procesus necentās kontrolēt un vadīt.
-Mārupes pagasts gan no tā ieguva - pieauga iedzīvotāju skaits, no viņu ienākumu nodokļiem palielinājās pašvaldības budžets.
-Sākoties šai virtuālajai ekonomikas augšupejai, darba algas bijām spiesti palielināt arī mēs, lai tikai noturētu strādājošos. Tobrīd to vēl varējām atļauties, jo iepriekšējos gados palielinājās iepirkuma cenas mūsu produkcijai, bija pieaudzis darba ražīgums, it sevišķi laukkopībā un lopkopībā. Bet tūlīt arī sekoja resursu cenu straujš kāpums, tai skaitā naftas produktiem, dabas gāzei, minerālmēsliem. Savukārt spekulāciju burbulim pasaulē plīstot, gandrīz visai mūsu ražotajai produkcijai pārdošanas cenas kritās – graudiem, pienam, tam pat ļoti.
-Vai SIA «Sabiedrība Mārupe» paspēja kļūt vismaz kaut cik līdzvērtīga Eiropas Savienības valstu lauksaimniecības uzņēmumiem
-Protams. Mums tagad ir pēc visiem labturības standartiem rekonstruētas liellopu novietnes, videi draudzīgas mēslu krātuves, pret augstvērtīgākiem nomainīti kažokzvēri, modernizētas siltumnīcas gandrīz četru hektāru platībā, iegādāta augstražīga tehnika. Taču ir divas būtiskas problēmas - pirmkārt, nācās ņemt kredītus, otrkārt, ir ļoti liela atšķirība starp subsīdijām, ko saņem citas ES dalībvalstis un Latvija. Tā tiešajos maksājumos par viena hektāra zemes izmantošanu 25 ES valstu lauksaimnieki saņem vidēji 232 EUR, mēs - 63 EUR. Pat salīdzinot ar kaimiņiem – Igauniju un Lietuvu saņemam par 23-39% subsīdiju mazāk nekā viņi. Visa tā rezultātā pērno gadu noslēdzām bez reālas peļņas, jo to miljonu, kas izveidojās no pamatlīdzekļu pārvērtēšanas, vienkārši jāpieņem zināšanai kā jaunu starta kapitālu. Dividendes īpašniekiem šogad neizmaksāsim, bet visu pērnā gadā nopelnīto algu turpināsim izmaksāt pa daļām.
-Kas vainīgs pie šādām nevienlīdzīgām starta pozīcijām?
-Šķiet, ka mūsu latviskā mentalitāte – tā gribas kādam pakalpot, nerunāt pretī un darīt visu, lai saviem tautiešiem radītu maksimālas problēmas ražot un būt konkurētspējīgiem. Gribas tikai saņemt savu algu un neko nelemt, lai nebūtu jāatbild par lemto.
-Kā ar lemtspēju pašiem Mārupes lauksaimniekiem?
-Gadskārtējā kopsapulcē saimniecības kapitāldaļu īpašnieki izrādīja vienprātību miljardiera, investora un analītiķa Džima Rodžera uzskatam, ka ekonomiski perspektīvākā nozare nākamajos 20 gados būs lauksaimniecība, kas nomainīs iepriešējo gadu līderi - finanses. Tāpēc nolēma, ka patlaban galvenais ir nepieļaut nevienas nozares iznīkšanu, un visiem valsts lauksaimniekiem, savstarpēji kooperējoties, nodrošināt pašu ražoto lauksaimniecības produktu tirgu.
Iestrādes šajā virzienā jau ir. Piemēram, pievienojoties kooperatīvajai sabiedrībai “Baltijas dārzeņi”, esam gatavi kopā ar citiem agro dārzeņu audzētājiem koleģiāli vienoties par sēšanas grafikiem, lai ar lauksaimniecības produktiem tirgu nodrošinātu vienmērīgi visu gadu.
-Ja pašvaldības budžetā naudas ienāk arvien mazāk, kāda rakstura cilvēkiem lemšana būtu jāuztic?
-Tiem, kuri izgājuši varas un naudas pārbaudi un ir spējīgi realizēt varu mūsu visu interesēs. Taču pie varas diemžēl atkal tiecas tā saucamie «situācijas sakārtot gribētāji». Vieni, izmantojot agrākās iespējas, kļuvuši miljonāri. Viņu filozofija gan neparedzēja ilgtermiņa ieguldījumus tautsaimniecības attīstībā, bet gan ātru personīgo komfortu. Citi savukārt pārstāv visai pavirši izglītotu, toties pašu ambiciozāko un ciniskāko jaunu cilvēku daļu, kuri vēlas tikt pamanīti par katru cenu. Bet nav jau liela gudrība taisīt trokšņainu priekšvēlēšanu kampaņu, primitīvi imitējot darbīgumu ar sakoptas vides kopšanu vai organizējot ātrrunāšanas un blefošanas sacensības. Šī tieksme pēc varas sevišķi jūtama Pierīgā, tai skaitā Mārupē, kur jau tāpat notikušas daudzas pozitīvas pārmaiņas.
-Tad man jājautā kā vēlētājam: «Ko tad patlabanējie pagasta deputāti tādu izdarījuši iedzīvotāju labā? Un pats Spuģis, ja jau ir tāds Mārupes patriots, kāpēc Jansons un Berķis nevis viņš vāca parakstus un organizēja piketus pret Dienvidu tilta pievedceļiem, lai tie nešķērso mārupiešu īpašumus?
-Izdarīts ļoti daudz. Tikai pēdējos divos gados vien pieņemti svarīgi un reizēm pat drosmīgi lēmumi, pēc kuriem redzamas praktiskas lietas. Kaut vai prasība, lai, izstrādājot detālplānojumu, attīstītājs nodrošinātu jaunos objektus arī ar infrastruktūru: ielām, pazemes komunikācijām u.c. Tīrainē nomainīti siltumtīkli, kas ļauj ietaupīt dabas gāzi. Turpat pabeigta skolas rekonstrukcija, tā uzsākta – Mārupes vidusskolai. Pirmo reizi neatkarīgās valsts laikā veikti vērienīgi ielu un ceļu atjaunošanas darbi visā pagasta teritorijā. Kas attiecas uz Dienvidu tilta pievedceļiem, tad deputātu pieņemtajā variantā pievedceļš līdz lidostai caur Mārupi paredzēts pa jau esošajiem ceļiem un cauri purvam, tomēr pie Tīraines šķērsojot vairākus mazdārziņus. Tāpēc jau laikus tiek meklēti kompensācijas mehānismi.
Piederu pie «par» cilvēkiem, kuri meklē risinājumus un arī atrod. «Pret» cilvēki balstās tikai uz noliegšanu nolūkā tikt ievērotiem, lai ieriebtu, vai iegūtu kādu labumu sev. Pretbūšana ir vienkāršāka, jo cilvēks ne ar ko neriskē un arī prāta sevišķi daudz nevajag – pietiek ar sūdzību rakstīšanu, parakstu vākšanu, piketu organizēšanu, prasību tiesā iesniegšanu. Tam visam viens mērķis – apturēt konkrētas darbības un diskreditēt sev traucējošus cilvēkus, izmantojot mazinformētos, dezinformētos un bērnus. Taču sabiedrības lielākā daļa ir pieredzējusi tik daudz melu un nelietību, ka spēj atšifrēt arī šādu PR.
-Ja jau Spuģis ir tik gudrs un godprātīgs, tad kāpēc pieļauj uzņēmuma izpārdošanu? Tādu jautājumu dzirdēju vēl pirms mēnešiem diviem.
-Godprātīgs, jā. Bet vai gudrs, uz to man viennozīmīgas atbildes nav. Ja jau tik gudrs, tad kāpēc neesmu miljonārs? Acīmredzot tāpēc, ka neesmu ģenētiski apveltīts ar šo miljonāru un varas sindromu. Lielāku gandarījumu jūtu pēc krietna un visiem redzama darba nevis apšaubāmas cildināšanas. Jūtos labi, ja ne tikai ģimenei, bet arī kolēģiem ir labi. Slikti, ja sajūtu melus, nodevību, intrigas, zākāšanos un blefošanu, acīs skatoties.
Kas attiecas uz jautājuma otro daļu, tad Spuģim nekad nav ienācis prātā izpārdot kopīgo mantu, lai gūtu īslaicīgu un viegli notērējamu peļņu. Kā jau teicu, šobrīd aktuāli ir apvienoties, koordinēt darbību, lai saglabātu ražošanas objektu vērtību, darba vietas un atstātu iespēju nākotnē strādāt ar peļņu.
-Nākotnē… Vai būs maz iesāktā turpinātāji?
-Būs! Mārupē jau nu noteikti. Esam nedaudz restrukturizējuši uzņēmumu, vienmērīgāk sadalot atbildību pa nozarēm. Tagad ar interesi vēroju, kā laukkopībā un lopkopībā darbus plāno un organizē pats jaunākais kolēģis – Konstantīns Gribovskis. Prot strādāt gan ar galvu, gan rokām. Patīkami redzēt, ka jaunā paaudze nevis galīgi «kreizī» Doma laukumā bļaustās vai ķeras pie vardarbīgām metodēm, bet gan strādā un cenšas pati sev radīt labklājību. Tad arī iespēju robežās gribas palīdzēt. Tāpat kā saviem dēliem. Vecākajam trīs gadu laikā izdevies uzbūvēt mājas karkasu un ielikt logus, līdz finišam gan vēl ļoti tālu. Taču gribu uzsvērt, ka ne tikai galva, bet arī lāpsta un citi darba rīki ir pieņemami labklājības celšanā. Turklāt mans vecākais var palepoties, ka ne tikai viņš pats ar tēvu, bet arī viņa brālis tā strādā virsvērtības radīšanā. Tad viss ir kārtībā. Tad mums ir nākotne.
Ievietots zem sadaļas: Jaunumi
