Novembris
2009
Katram savs krusts
Mārupes Vēstis
Valsts prezidents Valdis Zatlers ar savu parakstu apstiprinājis Ordeņu kapitula lēmumu Atzinības krusta piešķiršanai SIA “Sabiedrība Mārupe” valdes priekšsēdētājam Modrim Spuģim.
Lai gan bija rosināts viņu apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņemtā ziņa kolēģus gandarīja pat vairāk. Tāpēc, ka patlaban arī lauksaimniekiem ikdienā nesams smags krusts, kuru tomēr nedaudz vieglāku dara atzinība. Un vēl tāpēc, ka 1710.gadā nodibinātajam Atzinības krustam ir devīze “Godaprāta ļaudīm”. 1938.gadā Latvijas Republikā atjaunotais Atzinības krusts gan nebija precīzs vecā ordeņa restaurējums, taču tas pēc Gustava Šķiltera meta veidots līdzīgs. Turklāt devīze, ar kuru apbalvojumu piešķir, palikusi sākotnējā. Tātad tiešs trāpījums!
Jau septembra beigās vairāk nekā pussimts mārupiešu ar saviem parakstiem rosināja Ordeņu kapitulu valsts apbalvojumu piešķirt “Sabiedrības Mārupe” valdes priekšsēdētājam. Turklāt tieši šajā ekonomiskās krīzes laikā, kad uzņēmumam mēnešiem nākas gaidīt maksājumus par realizēto lauksaimniecības produkciju un sniegtajiem komunālajiem pakalpojumiem, dzīvot no rokas mutē, vienlaikus sedzot agrākajos gados ražošanas modernizācijai ņemtos kredītus, kā arī norēķinoties par saņemtajiem energoresursiem.
Mārupiešu ierosinājumam Modri Spuģi novērtēt visas Latvijas mērogā bija divēji iemesli: cilvēki vēlējās parādīt cieņu viņa līdzšinējai politiskajai un saimnieciskajai darbībai, kā arī izteikt uzticēšanos valdes priekšsēdētāja nākotnes darbiem.
Vīrs un vārds bez seržanta sindroma
“Modrim nepiemīt seržanta domāšana. Viņš domā stratēģiski,” saka viens no ilggadējiem kolēģiem un turpina: “Cilvēks seržanta sindromu iegūst, kad ilgi nākas būt par vienkāršu strādnieku, bet Modrim ir laimējies – kā enerģētiķim jau tūlīt pēc Rīgas Politehniskā institūta beigšanas tika uzticēti arvien atbildīgāki amati. Un vēl – Modris ir sinonīms jēdzienam “vīrs un vārds”. Kad kaut kas tiek norunāts un paspiesta roka, nekāds līgums vairs nav vajadzīgs.”
Toties reizēm nodots tiek pats goda vīrs. Gan kā uzņēmuma vadītājs, gan kā pašvaldības deputāts. Piemēram, pirms gadiem diviem, Mārupes dārgās zemes iekārdināti, slēgtās komercsabiedrības kapitāldaļas pretlikumīgi centās iegūt vieglas peļņas tīkotāji. Un bija daži to īpašnieki, kuri uz šo reideru āķa uzķērās.
Cienīts un mīlēts inkognito
Kad Mārupes novada Dome palūdza saistībā ar valsts apbalvojumu uzrakstīt par Modri Spuģi kā cilvēku, nolēmu, ka aptaujāšu saimniecības ilggadējos darbiniekus un viņa portretu veidošu no kolēģu teiktā. Kopīgu pārdzīvojumu, piedzīvojumu un vērtējumu viņiem izrādījās daudz, sākot vēl no kolhoza laikiem: uz dažām stundām Modrim uzticētās aizliegtās literatūras par Latvijas vēsturi lasīšana, ieslēdzoties tikko uzceltajā katlu mājā; vai arī, kā viņš savā galvenā enerģētiķa kabinetā līdz pat Atmodas sākumam glabājis no Mārupes vecā ūdenstorņa noņemtu Latvijas karogu; cik nogurdinoši darbietilpīga bijusi dokumentu sagādāšana, lai varētu kļūt par Pasaules bankas finansētā pilotprojekta izpildītājiem un tādējādi rekonstruēt Jaunmārupes ciemata apkures sistēmu; un kur tad humora pilnie komandējumu vai atpūtas braucienu piedzīvojumi!
Taču nācās izpildīt kolēģu lūgumu un neminēt viņu vārdus. Vieni negribēja izskatīties kā pielīdēji priekšniekam. Citi – lieki “zīmēties”, lai pasargātos no publiskas skaudības – vai mazums ekonomiski nogurdināto, kas nozākā katru veiksmīgāko?
Pusceļā nenometamā atbildība
Tautas frontes laikā, kad vajadzēja piesargāties no VDK un OMON, cilvēki nešaubīgi uzticējās savējiem. 1988.gada novembrī īsā laikā Latvijas iedzīvotāji savāca vairāk nekā miljonu parakstu pret PSRS konstitūcijas izmaiņām, prasot Latvijas brīvlaišanu. Parakstu saiņi bija jānogādā Maskavā Tautas deputātei Džemmai Skulmei.
Šo uzdevumu veikt uzticēja nevienam citam kā mūsējiem. Latvijas Tautas frontes (LTF) domnieks mārupietis Egīls Radziņš piezvanīja LTF Mārupes grupas vadītājam Modrim Spuģim, lai viņš noorganizētu tik svarīgo dokumentu nogādāšanu PSRS Augstākajā padomē. Izdomāja, ka vakarā saiņus no Rakstnieku savienības jāpaņem trešajam mārupietim – Borisam Timofejevam, kuram piederēja sarkans žigulītis, lai specdienestiem tas labāk iekristu acīs. Bet pie Ulbrokas viņu jau gaidīja Modris ar vēl vienu mārupieti – Hariju Lediņu, kurš tikko kā bija nopircis jaunu moskviču. Ļāvuši Borisam pabraukt garām un sekojuši. Tumsā netālu no Salaspils iebraukuši sānceļā un saiņus ar dokumentiem pārlikuši Harija automašīnā, kurš tad arī kopā ar Egīlu un Jāni Rukšānu turpinājuši ceļu uz Maskavu. Pie Ikšķiles ieraudzījuši stāvam operatīvo volgu un vairākus norūpējušos vīrus, kuri tā arī nesagaidīja piefiksēto parakstu vedēju.
Toties drīzi vien visa pasaule uzzināja par Latvijas vēlmi turpmāk pašai lemt savu likteni un arī nest atbildības smago krustu. Vieglāk to darīt, kad viens otru pabalsta.
Silvija Veckalne,
SIA “Sabiedrība Mārupe”
personāldaļas vadītāja
